Palīdzi ikdienas darbos!
Palīdzi ikdienas darbos!

Kontakti

MAP

Fr. Candera ielā 4, Rīgā

+371 67500491

Pirmdiena - saziņa

Otrdiena - saziņa

Trešdiena - saziņa

Ceturtdiena - slēgts

Piektdiena - 10.00 - 17.00

Sestdiena - 10.00 - 17.00

Svētdiena - slēgts

Sazināties, rakstot e-pastu vai zvanot

5.Decembris, 2017

Skaisti un silti sveicieni no mazā Džeimsa - tagad Ušuka!

Labdien!

Un tā es beidzot rakstu. Mani sauc Ušuks – Rižiks. Mazais Susuriņš. Māmiņas Sīkumiņš. Un dažādi citādi. Bet es zinu, ka sauc mani. Tikai dažreiz izliekos, ka neko, neko nedzirdu. Māmiņa vienā dienā filosofēja, ka Džeimss jau nu gan es neesot. Ja nu vienīgi aģents 007. Bet man jau ir vienalga! Viņi tāpat mani mīl, lai kādā vārdā sauc. ;)

Dzīvoju es Balvos. Dienas vadu ar savu tēvoci Cukuriņu. Cukurs ir desmit gadus vecs (mūžvecs, manuprāt!!) runcis, kas mani sagaidīja, kad ar māsu, brāli un māmiņu ierados mājās. Cukurs ir pacietīgs un ļauj man ik pa laikam noķert viņa asti. Un māca dažādas kaķu gudrības. Piemēram, ka ir jāskrien pretī māmiņai, kad viņa pārnāk mājās un jāņaud, lai izstāstītu to, kā mums ir gājis un palūgtu kaut ko garšīgu. Es arī klausos Cukurā un ņaudu skaļi!

Pirmajā naktī mājās gulēju pie māmiņas uz spilvena, jo man tomēr bija nedaudz bail un tā. Taču pēc tam sapratu, ka man arī gribās būt lielam kaķim un es kopā ar Cukuru guļu uz dīvāna atzveltnes. Mēs abi esam lieli un cienījami! Nu, bet ja nakts vidū man tomēr paliek bail, tad es dodos sildīties pie māmiņas. Un pie viena paspēlējos ar viņas roku. Ir taču tik jauki, ka divos naktī, kad man pirmais miedziņš ir devies projām, māmiņa ar mani kopā spēlē spēli – labais kaķis uzvar slikto roku! Tādu pašu spēli mēs spēlējam apmēram sešos no rīta. Un pa vidu starp šīm rotaļāšanās reizēm es izskrienos. Un esmu sapratis, ka labākā skriešanas trase ir tieši pāri gultai. Māmiņa? Viņa saka, ka es esmu kā pūciņa, tikai skrienot ļoti skaļi. Bet es taču ne jau parasti skrienu! Es to daru ar palēcieniem. Trenējos, jo ziniet, cik jautri ir skriet pretī māmiņai pa istabu un palēkties uz visām četrām viņas priekšā , lai viņu nobiedētu? Un kad tad trenēties, ja ne nakts vidū, kad viņi visi guļ.

Kas vēl? Mums mājās ir eglīte. Māmiņa jau atnesa un māsa ar brāli izrotāja. Eglīte, tas ir jauki. Tajā ir tik daudz mantiņu, kuras aizsniegt ar ķepām! Un māmiņa tikai priecājas, ka viņas mazais bērniņš ir rotaļīgs. Un es tāds esmu! Man nav grūti viņu iepriecināt.

Vēl mums ir arī kaķu māja. Trīs stāvos. Māmiņa pirmajā adventē mums atveda. Onkulis Cukurs guļ otrajā stāvā, kad viņš ir no manis noguris. Bet... Es šodien arī iemācījos tur uzrāpties! Uzrāpos un slaidi ielēcu dīvānā – jā, es esmu mazais malacītis!

Tā nu es te dzīvoju. Visi mani mīl. Es viņus arī. Tad, kad gribu. Vakaros eju pagulēt pie māmiņas rociņās. Gribās dažreiz, lai sažēlo tā ļoti, ļoti. Un tad viņa man glauda pierīti. Un kad es jau miegu, masē manas pēdiņas. Tad es nopūšos un saldi aizmiegu. Esmu viens laimīgs kaķis.

Ak, jā. Māsa tikai jautāja, kā Ziemassvētku vecīša tante, kas strādā patversmē, varēja zināt, ka es tieši es esmu viņas īstais kaķis? Nu, es arī to nezinu, bet skaidrs ir viens, ka Ziemassvētku vecīša tante visu zina vislabāk!

Ar cieņu, Aģents 007, šeit vairāk pazīstams kā Mazais Susuriņš, Ušukiņš – Rižikiņš.