Palīdzi ikdienas darbos!
Palīdzi ikdienas darbos!

Kontakti

MAP

Fr. Candera ielā 4, Rīgā

+371 67500491

Pirmdiena - saziņa

Otrdiena - saziņa

Trešdiena - saziņa

Ceturtdiena - slēgts

Piektdiena - 10.00 - 17.00

Sestdiena - 10.00 - 17.00

Svētdiena - slēgts

Sazināties, rakstot e-pastu vai zvanot

28.Novembris, 2014

Džāras jaunā dzīve

Džāras jaunajās mājās valda Desas Likums.

Sveiki, mani mīļie!

Te es - Džāra! Man klājas labi, neuztraucieties par mani! Es esmu pateicīga jums par jūsu labsirdību, mīlestību un rūpēm, un gribu sacīt lielu paldies visu to zvēriņu vārdā, kuri pateicoties jums ir atraduši mājas!

Cilvēki, kas mani paņēma, ļoti mani mīl. Bet es viņus vienkārši dievinu! Varbūt tas ir muļķīgi un pārsteidzīgi no manas puses tik ļoti viņiem uzticēties jau pēc trim nedēļām, taču mana suņa intuīcija saka, ka viņi ir labi cilvēki! Viņi sevi sauc par manu papucīti un mammucīti – tas ir mazliet neierasti, taču bezgala patīkami! Savu mammucīti es varu nolaizīt no galvas līdz kājām, cik vien man tīk, viņa par to tikai smejas, bet papucītis ir nopietnāks – viņš ir vadonis! Bet viņš arī ir labs - jau pēc pirmajām pusdienām iedeva man veselu kotleti! Papucītis man paskaidroja, ka mūsu mājās spēkā ir Desas likums – pirmais kumosiņš vienmēr tiek sunim. Es šo likumu cītīgi ievēroju – man tas nemaz nav grūti!

Vēl man ir draudzenīte Masjaņa, mazs, pūkains kaķu šķirnes sunītis. Viņa ir tik drosmīga – nebaidās ne no kā un ne no viena! Viņa pat drīkst gulēt uz visiem dīvāniem un asināt nagus pie savas mājiņas. Mūsu vecāki viņu par to nerāj, bet es gan uztraucos – sabojās taču mantu! Lai gan Masjaņa reizēm ir īsta nejaucene, taču es viņu cienu. Ja jau mammucītis un papucītis viņu tā mīl, tad es arī viņu mīlēšu, lai gan kaut kur sirds dziļumos...

Man ir vēl daudz, daudz jaunumu! Mūsu būda ir silta un plaša – četras istabas un virtuve. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā un es drīkstu skatīties pa logu. Mammucītis man to ļauj, jo saskaņā ar vēl vienu suņu likumu mūsu mājās visiem logiem ir rullējamās žalūzijas. Tomēr divās istabās iet man neiesaka – tur ir aizkari, gultas, daudz citu nepazīstamu lietu un drēbes.

Jāaaa! Man ir sava Vieta viesistabā un jauna guļvieta! Man ir daudz dažādu mantiņu – pīkstuļi, virves un bumbiņas! Dažreiz es uz sava paklājiņa atrodu pārsteigumu – gaļas gabaliņu vai „smirdekli”, ko pēc tam varu ilgi grauzt – tas tik brīnišķīgi ož! Baro mani labi, neraizējieties! Virtuvē man ir divas personīgās bļodiņas. Tās stāv uz speciāla statīva – droši vien arī pēc kāda suņu likuma. Tikai tam kaķim nekādi likumi nav rakstīti – vienmēr dzer no manas bļodiņas! Paceļas uz pakaļkājām un dzer, un glūn tā viltīgi... Bet es nemaz nesūdzos! Mācos dalīties, jo mēs taču tagad esam ģimene! Vēl jo vairāk tāpēc, ka mammucītim un papucītim mīlestības pietiek mums abām. Un mammucītis katru dienu mani ķemmē ar speciālu gumijas suku. Tas ir ļoti patīkami – viegla masāža un kažoks kļūst tik skaists!

Man uzreiz paskaidroja, ka savas darīšanas (nu, jūs jau saprotat, kādas) jākārto ārā. Es to uzreiz sapratu un kārtīgi ievēroju, turklāt mani ved pastaigāties trīs reizes dienā – agri no rīta, dienā uz mežu (par to pastāstīšu vēlāk!), un vakarā pirms gulētiešanas. Vai, no sākuma man bija ļoti bail iet ārā. Nepazīstama vieta, daudz mašīnu, pāri galvai zemu lido lidmašīnas, un, kad paliek tumšs, mašīnām iedegas tie lukturi! Taču es saņēmu sevi ķepās un sāku vērot, ko dara mammucītis un papucītis. Ja jau viņi iet mierīgi, tad es arī cenšos nekrist panikā. Pamazām pieradu pie jaunām skaņām un vietām, un tagad vairs nemaz nav tik bailīgi! Mani ļoti slavē par to, kā es māku iet „blakus”, par to pat dod kārumus! Tas ir īpaši svarīgi, kad mēs ejam pāri ielai, lai nokļūtu mežā.

Mežs!!! Joooohoooohooooo! Mežs ir tepat, pāri ielai – brīnišķīgais Imantas priežu mežs! Tur ir tik daudz dažādu smaržu, uzkalniņu, taciņu un smilšu bedru! No sākuma pa mežu mani veda pavadā, bet pēc nedēļas papucītis nolēma, ka es jau esmu liela meitene, varu staigāt arī viena pati, un palaida mani vaļā. Es joņoju kā traka, drāzos pakaļ kociņiem, čiekuriem un vienkārši tāpat! Un cik jauki ir vārtīties mīkstās sūnās!

Mežā man lieti noder suņu skolā apgūtais un pašas veselais saprāts. Jo pats galvenais suņu likums pastaigas laikā ir - vienmēr paklausīt, kad saimnieks tevi sauc! To es protu ļoti labi, vēl jo vairāk tāpēc, ka par to vienmēr paslavē un iedod kaut ko garšīgu no jakas burvju kabatas. Jāaa! Man tagad ir daudz jaunu draugu, ar kuriem kopā es bieži pastaigājos pa mežu. Visi mani suņu draugi ir labi audzināti un draudzīgi. Ir tik forši paskraidīt labā kompānijā, pakomunicēt un paspēlēties!

Un vēl divi jaunumi! Mani tagad sauc Džeraldīna, draugiem vienkārši Džera. Mammucīte samainīja manam vārdam tikai vienu burtu, bet redz, cik solīdi sanāca! Man patīk! Vēl mammucīte man pastāstīja, ka esmu ļoti retas šķirnes pārstāve. Manu šķirni sauc Stafodvorts (vēstules oriģinālā krievu valodā Стаффодворт)! To atšifrē it kā Galma stafords (Стаффорд при дворе), it kā Stafords galminieks (Стаффорд дворянин), tā īsti nemaz nezinu. Taču tas jau nav svarīgi, svarīgi ir tas, ka es jūtos ļoti īpaša un mīlēta!

Katru vakaru pirms gulētiešanas mans mammucītis mani samīļo, noglāsta purniņu un saka: „Labu nakti, manu suņuk!” Es saldi aizmiegu un sapņoju par to, lai arī manus draugus, kuri palika patversmē, kāds paņemtu uz mājām! Jo pasaulē ir daudz labu cilvēku – to es tagad zinu!

Ar cieņu,

Stafodvorts Džeraldīna