Palīdzi ikdienas darbos!
Palīdzi ikdienas darbos!

Kontakti

MAP

Fr. Candera ielā 4, Rīgā

+371 67500491

Darba dienās un sestdienās no 10.00 līdz 17.00
Ceturtdienās un svētdienās - slēgts

31.Janvāris

Laimīgie stāsti janvārī!

Janvārī patversmē esam uzņēmuši 31 mincīti, uz jaunām mājām devušies 25 ūsaiņi. Prieks par ikvienu no viņiem, bet jo īpašs par 4 mēnešus jauno kaķēnu Pūci (foto) un Bezē.

Mammīte Madonna

Mincīte patversmē nonāca oktobra sākumā kopā ar 5 kaķēniem – kāds kaķenīti kopā ar mazuļiem bija piemetis cilvēkiem privātmājas dārzā Jaunmārupē. Tobrīd mincīte kaķēnus vēl baroja pati, bet pamazām kaķēni kļuva patstāvīgi un visi sagaidīja jaunus saimniekus. Vienīgi mincītei vairākus mēnešus nācās pavadīt patversmē, gaidot savu saimnieku. Taču kaķenītes diena pienāca – 25. janvārī mince devās uz jaunām mājām tepat Rīgā, Hospitāļu ielā.

Pūcis

Mazais 4 mēnešus jaunais mincēns tika atnests uz patversmi ar piebildi, ka “viņš normāli nestaigā, tāpēc no viņa atsakamies!’’. Mazulis tika atrasts uz ielas trīs dienas atpakaļ (patversmē tika nogādāts 8. janvārī), aiznesot mājās, atradēji konstatēja, ka mazuļa gaita esot dīvaina, tāpēc no viņa atteicās, par laimi, atnesot uz patversmi nevis, izmetot atpakaļ uz ielas, kur viņš visticamāk ar savu veselības problēmu, ietu bojā. Pēc apskates patversmes klīnikā tika secināts, ka Pūcim ir neiroloģijas problēmas, viņam defekts staigāšanā ir gan priekšķepās, gan pakaļējās ķepiņās.  Taču raksturā Púcis bija fantastisks, draudzīgs, murrātígs mazulītis, neskatoties uz savu neiroloģijas problēmu. Patversmes klīnikā tika nozīmēts medikamentozs kurss ar vitamīniem un novērošana, vai veselība uzlabosies. Bija pat sakomunicēts ar cilvēkiem, kuri bija gatavi sniegt mincim pagaidu mājas uz novērošanas brīdi, kamēr tiek doti medikamenti. Taču, pilnīgi negaidot,  17. janvārī ieradās cilvēki, kuriem runčuka veselības problēma nebija šķērslis, lai dotu viņam mājas. Pēc medikamentu kursa iziešanas, ko jaunie saimnieki uzņēmās kaķītim izdot paši, tika rekomendēts doties uz konsultāciju arī pie neirologa.

Duņa (mincīte Žerāra - patversmē dotais vārds)

15 gadus vecā kaķenīte Duņa 2019. gada 18. decembra vakarā, īsi pirms gada skaistākajiem un mierīgākajiem svētkiem - Ziemassvētkiem, tika atstāta pārnēsājamā kastītē tieši pie patversmes durvīm. Lai arī patversmes darba laiks jau bija beidzies, laimīgas sagadīšanās pēc patversmes kaķīšu aprūpētāja vēl bija patversmē uz vietas. Duņa tika iekārtota būrītī, gaidot rītdienu, neizpratnē un stresā par to, kāpēc CILVĒKS ar viņu tā izrīkojās. Arī mēs – patversmes darbinieki nesapratām, kas bija par iemeslu atstāt dzīvnieku tieši šādi – pie durvīm, ar mums neizrunājot situāciju. Varēja redzēt, ka mince nav jauna, ka ir problēmas ar veselību, jo viņas actiņas bija stipri iekaisušas un kaķenīte kārtojās zem sevis. Trīs dienas vēlāk patversmē ieradās jauns puisis, viss noraudājies un šausmīgā stresā. Sarunā viņš stāstīja, ka tā ir viņa 15 gadīgā mincīte Duņa, kurai ir cukura diabēts, bet viņam, esot darbā ārpus Latvijas, kaķīti pieskatījuši viņa vecāki, taču izvērties konflikts viņu starpā un vecāki, kā ieriebjot un par spīti, sava dēla mīļo kaķenīti atstāja un pameta patversmes telpās. Puisis nespēja atgūties un remdēt sāpes. Kad mazliet atguvās, stāstīja, ka Duņai ir konstatēts cukura diabēts, ka viņš viņai ievada insulīnu, viņa ēdot speciālo barību diabētiķiem (turklāt tikai sauso). Viņam, esot ārzemēs, par Duņu rūpes uzņēmās viņa vecāki, bet savstarpēju nesaskaņu dēļ, kaķenīte kļuva par upuri (ja tā varētu teikt) – viņa tika pamesta.

Diemžēl uz to brīdi paņemt atpakaļ pie sevis mincīti viņam nebija iespējas, jo pašam bija jāatgriežas ārzemēs darba darīšanās, viņam mincīti nav, kur aizvest, tāpēc mēs, patversme, nācām pretī cilvēkam un solījām parūpēties par minci, kamēr viņš nokārtos dzīves vietu Latvijā, jo grasījās drīzumā atgriezties dzimtenē. Viņš kaķenītei piegādāja insulīnu un barību, regulāri, pēc iespējas, viņu apciemoja. Mēs, patversmē, par viņu rūpējāmies līdz brīdim, kad pamanījām, ka Duņa sāka kārtoties zem sevis ar asinīm (čurāt ar asinīm). Sakontaktējāmies ar saimnieku, viņš teica, ka mājās arī tā esot, bijis, bet veterinārārsts, pie kura viņš bijis pirms tam, esot apgalvojis, ka tas, esot normāli, jo mince ir veca un diagnoze esot diabēts. Patversmes daktere gan uzreiz paņēma asins analīzes un urīna analīzes, kurās konstatēja, ka Duņai ir iekaisums. Tika nozīmēts antibiotiku kurss, taču Duņas organisms sākotnēji nozīmētās a/b atgrūda – viņa zāles vēma laukā. Tika nozīmētas citas, spricējamas, taču diemžēl arī pēc šo zāļu lietošanas pēc 3 dienām mincei kļuva pavisam slikti – viņa tika stacionēta PET CITY blakus esošajā klīnikā, jo tobrīd patversmes daktere bija darbu beigusi un devusies prom. Minces glikozes līmenis bija uz kritiskās robežas. Knapi, bet kaķenīte tika izglābta. Tika nozīmēts rūpīgi sekot līdzi ēšanai, jāmēra glikoze katru rītu tukšā dūšā. Barot mincīti sanāca piespiedu kārtā ar diabētiskiem Hills konserviem caur šļircīti, jo papildus analīzes uzrādīja sliktus aknu rādītājus, tika nozīmēti arī medikamenti apetītes uzlabošanai, ko bija jādod pus stundu pirms maltītes. Pēc dažām dienām Duņas veselība stabilizējās, apetīte atgriezās, bet tāpat minces glikozes līmenis asinīs tika mērīts katru dienu un pēc veterinārārsta norādēm, ja bija nepieciešams, tika ievadīts insulīns. Arī minces ēstgriba atgriezās, viņa sāka ēst pati, nebija vairs vajadzīga ēdināšana piespiedu kārtā. Lai arī čurāšana zem sevis saglabājās, tā vismaz vairs nebija ar asiņu piejaukumu. Visu šo laiku mēs sazinājāmies ar Duņas saimnieku, viņš pēc iespējas nāca mincīti apciemot, nesa viņai barību un insulīnu. Mince patversmē pabija vairāk kā mēnesi. 24. janvārī kaķenīti saimnieks paņēma atpakaļ pie sevis, pateicībā mums, patversmes darbiniekiem un mūsu veterinārārstei M. Mihailovai par rūpēm un gādību par viņa kaķīti tik sarežģītā dzīves situācijā. Patversmes veterinārārste deva tālākus norādījumus par Duņas aprūpi, atkārtotām analīzēm un viņas uzraudzību.

Bezē

Bezē bija ļoti īpašs kaķēns. Patversmē mazulīte nonāca 2019. gada oktobra sākumā. Kādu sestdienu cilvēki ieradās patversmē un teicās: “ tīrījām pagrabu, tur bija kaķi, saķērām, nebija kur likt un atvedām Jums”.... Tā Bezē nonāca pie mums – pārbijusies, mežonīga, izskatījās, ka cilvēku nekad pirms tam nebija redzējusi. Mince bija pavisam maza, nieka 4 mēnešus jauna, ar ļoti iekaisušām actiņām. Ar ārstēšanu neveicās tik labi, jo kaķenīte bija ļoti lielā stresā, neļāvās actiņas tīrīt un pilināt zālītes. Arī stress imunitāti ļoti pavājināja, lūdz ar to tika doti papildus vitamīni. Visādi centāmies mazulīti socializēt – pēc iespējas vairāk ņemt rokās, mīļot bužināt. Viņai tas patika, viņa ļāvās, bet, tiklīdz nolikām atpakaļ būrītī, tā Bezē ierušinājās stūrī un pārbijusies vēroja. Laiks gāja, bet krasu uzlabojumu socializācijā nebija. Ik pa laikam arī actiņas iekaisa atkārtoti, kuras ārstējām un atkārtoti devām vitamīnu kursu imunitātei. Bija lielas šaubas par Bezē adopciju un atdošanu viņu uz jaunām mājām – tur bija jābūt cilvēkam ar milzu pacietību, sapratni, maigumu, mīlestību un daudz brīvo laiku, ko varētu veltīt mazulītei. Un jā, janvārī patversmē ieradās kāda sirsnīga sieviete un teica – “Es adoptēšu tieši Bezē, es varu viņai sniegt to visu!” Ar sievietei tika rūpīgi izrunāta visa mincītes ārstēšana patversmē un viņas uzvedība, nedrošība, bet tas jauno saimnieci nenobiedēja. Kaķenīte dzīvo tepat netālu no patversmes – Kalnciema ielā, un pagaidām dodam vēl laiku adaptācijai, bet noteikti sazināsimies ar jauno saimnieci.

Ārčijs un Betiņa

Betiņa un Ārčijs patversmē nonāca pagājušā gada oktobrī. Abi kaķīši mitinājās kopā ar daudziem citiem minkām pie kādas vecas kundzītes, taču kundze vairs nespēja par minkām rūpēties.

Gan Betiņa, gan Ārčijs, patversmē nebija no drošākajiem kaķīšiem, tomēr tāpat sagaidīja savus cilvēkus un devās uz jaunām mājām. Ārčijs tika adoptēts uz jaunām mājām ārpus Rīgas un dzīvo privātmājā, ar iespēju iziet laukā izstaigāties. Betiņa mitinās tepat Rīgā. Abi minči patversmes veterinārajā klīnikā tika sterilizēti, vakcinēti un apstrādāti pret parazītiem.