Ziedo mums!
Ziedo mums!

Kontakti

MAP

Fr. Candera ielā 4, Rīgā

+371 67500491

Darba dienās un sestdienās no 10.00 līdz 17.00
Ceturtdienās un svētdienās - slēgts

6.Marts

Laimīgie stāsti februārī!

Februārī īpaši liels prieks par adoptētajiem Timotiju, brālīti un māsiņu Ivaru un Adāru, kā arī par Murku.

TIMOTIJS. Viens no laimīgajiem stāstiem viennozīmīgi ir mūsu patversmes veterāns Timotijs, kurš mājās devās februārī, patversmē dzīvojot no 2018. gada janvāra sākumā. Vairāk kā gadu nepilnus trīs gadus jaunais Timītis (tā mēs dēvējām viņu patversmē) pabija šeit. Runčuks sākotnēji nonāca patversmes klīnikā – novārdzis un slims. Viņš tika atrasts kādā ielas kaķu kolonijā. Kaķu barotāja nevilcinoties nogādāja runci patversmes klīnikā, jo redzēja, ka dzīvnieciņam ir veselības problēmas – viņam bija nemitīga caureja, pats bija novārdzis, viņa organisms bija dehidrējies, un pats kaķītis jutās slikti. Pēc vairāku nedēļu ārstēšanās un vairāku analīžu rezultātiem mincim tikai konstatēta graudaugu nepanesamība – tas bija nemitīgās caurejas cēlonis. Sākot ēst pareizi un atbilstošu barību, kas nesatur graudaugus, runčuks ātri vien atguvās un atkopās. Viņas kažociņš kļuva skaists, arī svars nāca klāt strauji, jo mincis saprata, ka jāatgūst nokavētais. Tāpēc barību nācās dozēt. Katrā barošanas reizē runča acis iemirdzējās, tiklīdz viņš dzirdēja sausās barības paciņas čaukstoņu un pamanīja konservu trauciņu.

Timotijs labi iedzīvojās patversmē, pieņēma citus kaķus, bet nevarētu teikt, ka bija lielos draugos ar tiem. Raksturā attiecībā pret cilvēkiem mincis bija īsts draugs un kompanjons – ļoti Timītim patika cilvēka klātbūtne un uzmanība.

Runčuks savus jaunos saimniekus sagaidīja februārī un devās uz jaunām mājām tepat Rīgā. Jaunie saimnieki stāstīja, ka ūsainis ātri esot iedzīvojies. Pirmajā brīdī, atnesot mājās, gan esot pamucis zem vannas, bet ātri sapratis, ka stresam nav pamata. Ēdiena trauciņus un visu, kas ir saistīts ar ēšanas lietām, Timītis uzmanot ļoti akurāti. Īpaši vaktēts tiek ledusskapis, jo mincis ātri sapratis, ka tur glabājas labu labās lietas. Jaunie saimnieki gan stingri apzinās runča speciālo diētu ar speciālo barībiņu, taču esot interesanti vērot Timotija reakciju un uzvedību, rosoties pa virtuvi.

Esam ļoti priecīgi, ka runčuks pēc vairāk nekā gada dzīvošanas patversmē, beidzot sagaidīja jaukus, mīļus un gādīgus saimniekus.

MURKA.  Mince patversmē pavadīja 4 mēnešus. Kaķenīte esot atrasta uz ielas. Cilvēki, kuri ūsaini nogādāja patversmē stāstīja, ka pēc viņu domām, mince tika izlikta uz ielas pēc tam, kad kaimiņos dzīvojošais kungs aizgāja aizsaulē. Sievietei šķita, ka tas ir kaimiņa kaķītis. Pēc rakstura ļoti mierīgā, nosvērtā piecgadīgā kaķenīte sākotnēji ļoti pārdzīvoja pārmaiņas dzīvē, taču ar laiku samierinājās un pierada pie patversmes vides un citiem kaķīšiem apkārt, lai gan labprātāk mīlēja vienkārši snauduļot savā midziņā, retu reizi izejot no sava būrīša izstaipīt ķepas.

Kādā februāra dienā ģimene kopā ar bērniem ieradās adoptēt kaķi – patiesībā acīs bija iekrituši divi citi patversmes minči, bet mājās devās kopā ar Murku. Lai gan sākotnēji mincei pierast pie jaunās vides nebija viegli – pēc četriem mēnešiem pavadītā laika patversmē ūsainīte jau bija apradusi šeit, un atkal sekoja pārmaiņas dzīvē – atkal jauna vieta, citi cilvēki. Kaķīte neļāvās sevi glaudīt, jutās satraukta, un arī jaunie saimnieki pārdzīvoja un jutās tāpat, nezinot, vai mince maz iedzīvosies pie viņiem. Taču Murkai vienkārši vajadzēja dot laiku – tās nebija dienas, bet gan nedēļas. Tagad kaķenīte ir pieradusi pie jaunās vietas un pieņēmusi jaunos saimniekus.

IVARS UN ADĀRA. Abi kaķīši ir brālītis un māsiņa, un pagājušā gada novembrī patversmē nonāca kopā. Kaķīšu māmiņa, kāda ielas kaķenīte, iekārtoja saviem jaundzimušajiem kaķēniem migu uz kāda daudzdzīvokļu mājas pirmā stāva balkona. Dzīvokļa saimnieki par minčiem rūpējās, taču gāja laiks un kaķi izauga lieli, sasniedzot pusotra gada vecumu. Nespēdami vairs piebarot kaķu vēderus pilnus, sirmie kungs un kundze ūsaiņus nogādāja patversmē. Taču diemžēl lai arī auguši kopā ar cilvēkiem, minči bija ļoti bailīgi un tramīgi. Patversmes vide kaķīšus satrauca, viņi nespēja pierast ne pie būrīša, ne citiem kaķiem, ne patversmes vides. Labi koptie, skaistie kaķi vadīja nedēļas, sēžot būros, sarāvušies čokurā.

Bija neizsakāms prieks, ka abus minčus adoptēja kopā, jo jaunajās mājās viņiem bija daudz vieglāk adaptēties jaunajā vietā un pierast pie jaunajiem saimniekiem. Viņi stāstīja, ka raksturā bailīgie ķepaiņi esot labi iedzīvojušies, jo brālītis Ivars esot drošāks un līdz ar to viņš māsu pamudinot uz rotaļām un ļauj viņai justies droši. Savukārt saimnieki esot novērojuši, ka māsiņa Adāra esot gudrāka, jo rotaļu laikā nekad neizlaižot nadziņus, taču rotaļājoties ļoti sirsnīgi un aktīvi. Bet kopumā viņi ir ļoti priecīgi par abiem minčiem, lai arī apzinoties un, pieņemot viņu abu bailīgo raksturu, apzinās, ka adaptācijas varētu būt ilgāka. Cilvēki gribot minčus uz pavasari radināt arī iet laukā, jo, dzīvojot privātmājā un tā kā pirms tam kaķīšiem ir bijusi iespēja pastaigām svaigā gaisā, arī viņi vēloties to nodrošināt.