- Latviski
Fr. Candera ielā 4, Rīgā
Pirmdiena - saziņa
Otrdiena - saziņa
Trešdiena - saziņa
Ceturtdiena - slēgts
Piektdiena - 10.00 - 17.00
Sestdiena - 10.00 - 17.00
Svētdiena - slēgts
Sazināties, rakstot e-pastu vai zvanot
Lai gan "Dzīvnieku Draugā" 2015.gadā piedzīvoti vairāk nekā 1700 laimīgo stāstu, kad esam spējuši palīdzēt nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, taču daži no tiem palikuši atmiņā jo sevišķi. Tāpēc piedāvājam jums kopā atminēties šā gada visīpašākos patversmes iemītniekus!
Lielais, vecais ielas runcis Vasja visu mūžu dzīvoja pie kādas dzīvojamās mājas kāpņu telpas. Mincis tur tika barots, bet, iestājoties salam, kaķa barotājas bija pamanījušas, ka Vasja izskatās nevesels - viņš slikti ēda un varēja redzēt, ka mincim nav labi ar veselību. Tāpēc barotājas atnesa runci uz sociālo veterināro klīniku „Dzīvnieku Draugs”. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka kaķim ir smags rinotraheīts, tāpēc viņš nevar paelpot un saost ēdienu. Badošanās dēļ Vasja bija pavisam novājējis un vārgs, taču rūpīgā kopšanā pamazām atveseļojās.
Pēc izārstēšanās atklājās, ka pēc rakstura Vasja ir diža personība, ar kuras viedokli jārēķinās un kuras uzskatus veidojusi sūra dzīves pieredze un dziļas pārdomas. Lielo runci respektēja un cienīja ikviens – gan pārējie kaķu istabas iemītnieki, gan patversmes darbinieki un brīvprātīgie, un arī ikviens apmeklētājs, pirmoreiz ienācis telpā, uzreiz saprata, kurš te ir toņa noteicējs.
Nu Vasja jau gandrīz gadu dzīvo jaunajās mājās kopā ar vēl vienu bijušo patversmes iemītnieci Murrīti. Tā kā arī pēdējā ir Kaķis ar lielo burtu, abi vēl īsti nav izlēmuši, kurš būs svarīgākais no svarīgākajiem, taču citādi Vasja jūtas labi un ir laimīgs, pirmo reizi savā 10 gadu mūžā baudīdams īstu māju sajūtu un cilvēku mīlestību. Viņš arī ticis pie jauna vārda Vaska kungs – jo viņa dienas ritms un dzīves uztvere, pēc jauno saimnieku pārliecības, līdzinās komponista Pētera Vaska skaņdarbam “Līdzenuma ainavas”…
Aptuveni piecus gadus vecais runcis Vikings kopā ar brāli Viesturu dzīvoja zem pamesta kioska. Viņus baroja labsirdīga sieviete un runči jutās apmierināti, cik nu tas iespējams ielas dzīvē. Taču 2015.gada janvārī abi brāļi saslima – sāka klepot un vairs nevarēja saost ēdienu, tāpēc barotāja lūdza palīdzību patversmē. Te abi minči tika saārstēti, taču atklājās arī, ka viņiem ir ielas dzīvē iegūtas vainas, kas tos pavadīs visu atlikušo mūžu.
Tā Vikings patversmē nonāca jau sterilizēts ielas kaķu sterilizācijas programmas ietvaros, taču viņa auss galiņš ticis nogriezts nepiedodami liels – gandrīz puse austiņas, traumējot pat auss gliemežnīcu. Līdz ar to runčuka austiņa ir jutīga, tajā vieglāk iekļūst netīrumi un var rasties iekaisums. Vikingam ir arī hroniskas iesnas, kas ikdienā runcim netraucē, taču reizēm slimībai var būt saasinājumi. Tāpēc runcim ik pa laikam var būt nepieciešams veterinārārsta apmeklējums un ārstēšana.
Savukārt Viesturam veterinārārsts uzstādīja diagnozi – astma, kas nozīmē, ka kaķim visu mūžu būs vajadzīga īpaša aprūpe, ir iespējami slimības saasinājumi, tostarp dzīvībai bīstami, kad jāreaģē nekavējoties. Viesturam ir vēl viena nelaime - viņš redz tikai ar vienu actiņu., jo otra ielas dzīvē neglābjami sabojāta.
Neraugoties uz šīm vainām, abi runči tomēr atrada jaunas mājas un mīlošas ģimenes, kur var justies laimīgi, mīlēti un aprūpēti.
2015.gada oktobrī, gandrīz gadu pavadījusi patversmē, uz jaunajām mājām devās kaķenīte Malta, kura patversmē nonāca 2015.gada ziemas sākumā ļoti smagā stāvoklī. Malta tika atrasta guļam sniegā pie kādas dzīvojamās mājas. Iespējams, viņu bija notriecis auto un pēc tam mince, sāpēs un bezspēkā saļimusi, aukstumā bija nogulējusi ilgāku laiku, līdz beidzot viņu pamanīja līdzcietīgi cilvēki. Kaķenītei bija smadzeņu kontūzija, iekšējo orgānu bojājumi un plaši apsaldējumi uz ķepiņām un vēderiņa. Kaķenīte bija tik tikko dzīva – termometrs pat nespēja uzrādīt viņas ķermeņa temperatūru, tik zem tā bija. Ārstēšanās bija ilga un smaga un brīžiem šķita, ka mince tomēr neizķepurosies, taču galu galā rūpīgā kopšana un „zviedru galds” ar dažādiem kārumiem tomēr atgrieza viņu atpakaļ dzīvē, lai gan dziļās apsaldējumu brūces līdz galam nav sadzijušas vēl šobrīd – gandrīz gadu pēc notikušās nelaimes.
Maltai patversmē bija jāgaida daudzi mēneši līdz brīdim, kad viņa sastapa savu jauno saimnieci. Pa šo laiku Maltiņa kļuva par īstu kaķu istabas matronu – cienīga gan miesās, gan garā, viņa valdīja kaķu istabā rāmi un mierīgi, bet stingru rok... ķepu.
Tagad abas kundzes dzīvo klusu un mierīgu dzīvi – tieši tādu, kāda Maltai vislabāk patīk, jo viņa ir saprātīgs un nosvērts kaķis, ar kuru var aprunāties pie vakariņu galda par dzīves jēgu un saņemt atbildi ar saprātīgo acu skatu, bet grūtos brīžos gūt mierinājumu kaķenītes rāmajā murrāšanā. Turklāt Maltas saimniece var būt droša, ka kārtība mājās tiks uzturēta bez atkāpēm – Malta neko nenogāzīs, nesaplēsīs un nesabojās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa uzskata zem savas cieņas nodarboties ar tādām tukšām padarīšanām kā lēkšana, skriešana un cita veida ālēšanās.
Mājās viņa tika saukta par Jabloko (Ābolīte), taču tolaik, kad mince pirmo reizi bija patversmē, viņas vārds bija Čita. To viņa joprojām nebija aizmirsusi, kad viņas saimnieki, kuri jau tolaik paveco kaķenīti pirms vairākiem gadiem paņēma no patversmes, devās uz ārzemēm. Kā skaidroja viņi paši, viņi labprāt būtu gribējuši Čitu paņemt līdzi, taču baidījās, ka viņa varētu neizturēt ceļojumu, jo mincīte ir ļoti delikāta un baidās no svešām vietām, cilvēkiem un skaļiem trokšņiem.
Čita ir neuzbāzīga kaķenīte—nekad nav sabojājusi nevienu lietu, nediedelē pie galda un neprasa daudz uzmanības, ir tīrīga un kārtīga. Pēc dabas Čitiņa ir kautrīga un atturīga—viņai nepatīk sēdēt klēpī, taču viņa labprāt ļaujas paglaudīties un viņai ļoti patīk parunāties ar cilvēku. Mājās mince bija lielos draugos ar otru mājas iemītnieku stafordšīras terjeru, ar kuru vienmēr gulējusi sānu pie sāna. Tieši no viņa Čita, šķiet, ir iemācījusies dot ķepu, un tagad tā vienmēr sasveicinās ar cilvēkiem.
Kāds var teikt, ka Čita ir amizanta izskatā, jo viņas ķepiņas ir īsākas nekā parasti kaķiem un arī pati viņa ir sīciņa, tāpēc izskatās drīzāk pēc pusaudzīša nekā pieauguša dzīvnieka. Viņai arī savulaik izrauti daudzi bojātie zobiņi, taču tas minci netraucē kārtīgi ēst sauso barību un reizēm panašķēties ar gaļu un zivīm.
Par laimi, Čitas otrā uzturēšanās patversmē nebija ilga un viņa ir devusies uz mājām – cerams, šoreiz tās būs uz visiem laikiem un Čitiņai nekad vairs nenāksies atgriezties patversmē.
Cēlo runci Bismarku kāds vienkārši atstāja pie patversmes administrācijas galda. Veterinārārsta apskatē atklājās, ka kaķim ir ļoti netīras austiņas, kas radīja milzīgu diskomfortu. Taču tas nebūt netraucēja viņam būt neiedomājami mīļam un draudzīgam pret jebkuru cilvēku. Bismarka dzīslās noteikti rit dižciltīgas asinis no Austrumiem – tas bija redzams gan viņa purniņā un ķermeņa līnijās, gan veidā, kā runcis komunicēja ar cilvēkiem, ar izteiksmīgiem „mjau” pastāstot visu, kas sakrājies uz sirds.
Jaunajās mājās Bismarkam ir daudz sarunu biedru – ne tikai viņa jaunā ģimene, kurā ir trīs bērni, bet arī persiešu mincis, ar kuru viņš jau cieši sadraudzējies.
Lielais runcis Strīpis savas dienas vadīja uz ielas vienā no Rīgas kaķu kolonijām, līdz kādu dienu kaķu aprūpētājas ievēroja, ka runča aste ir smagi savainota. Patversmes klīnikā asti nācās amputēt. Grūtā un sāpīgā ārstēšana un astes zaudējums gan ne par matu nesabojāja Strīpja brīnišķīgo raksturu – viņš ir neticami omulīgs, murrātīgs un draudzīgs runcis, par kuru nekad nevarētu pateikt, ka viņš ir visu mūžu dzīvojis uz ielas. Tāpēc tika nolemts Strīpi nevest atpakaļ uz koloniju, bet gan paturēt patversmē cerībā atrast viņam mājas.
Pēc vairākiem mēnešiem šīs cerības piepildījās, un tagad Strīpis ir saimnieks plašā Rīgas privātmājā. Jau pirmajā dienā jaunajās mājās Strīpis ar īpašnieka pašapziņu apstaigājis visus trīs stāvus un pagalmu, un atzinis jaunās mājas par derīgām esam. Mīļākā nodarbe viņam ir cienīgi atlaisties uz palodzes un, sildoties ziemas saules staros, filozofiski vērot ārā notiekošo. Naktis Strīpis pavada, cieši pieglaudies saimniecei.
Mazā Romija kopā ar brālīšiem un māsiņām “gadījās” kādai mājas kucītei. Romijas māsiņas un brālis mājas atrada ātri, taču mazā, melnā suņu meitiņa “aizķērās” patversmē. Jo lielāka Romija auga, jo retāk cilvēku skatieni apstājās pie viņas: impulsīva, sakāpināti emocionāla, izslāpusi pēc cilvēku uzmanības, bet tajā pašā laikā ne vienmēr prazdama to pareizi izrādīt—tāda Romija auga patversmē. Turklāt bažas darīja arī tas, ka laika gaitā viņa sāka baidīties gan no nepazīstamiem cilvēkiem, gan trokšņiem uz ielas.
Romijas jaunajai saimniecei no Somijas tika sniegtas smalkas instrukcijas par sunes raksturu un problēmām: ka Romijai iejušanās periods var būt ļoti grūts, ka viņa var būt labs un mīļš suns, taču, lai tiktu pāri bailēm, ar viņu vajadzēs daudz un pacietīgi strādāt. Pirmajās dienās jaunajās mājās gāja kā pa kalniem. Romija ātri pieķērās saimniecei, sekojot viņai ik uz soļa un neizlaižot no acīm, taču sarāvās un baidījās no katra skaļāka trokšņa vai pēkšņākas kustības. Krietni vairāk laika vajadzēja, lai sadraudzētos ar ģimenes bērniem, taču ar kārumiem un glāstiem arī tam tika pāri. Nākamā problēma—pastaigas ārā. Bija labās dienas, kad viss bija kārtībā, bet bija arī tādas, kad Romija pat nevarēja iziet ārā nokārtoties, tik ļoti viss viņu biedēja. Taču, kur cits būtu jau padevies, nolemjot, ka suns ir nelabojams un tāds arī paliks, Romijas saimniece neatlaidās. No visām viņas vēstulēm varēja just, ka, lai cik grūti klātos, viņa patiešām vēlas, lai Romija kļūst par ģimenes locekli.
Līdz beidzot saņēmām patīkamu ziņu, ka ar katru dienu ejot aizvien labāk—ar bērniem Romija esot mīļa un saudzīga, un arī ārā, lai gan vēl ir daudzas lietas, kas viņu biedē, sune esot kļuvusi drošāka. Un, lai gan Romija nekad nebūs parasts suns, taču ir skaidrs, ka Romija tālajā Somijā ir atradusi savu ģimeni.
Hipsija nonāca patversmē 2012.gada vasarā, jo viņas saimniece devās uz ārzemēm un suni līdzi ņemt nevēlējās. Tolaik būdama jau aptuveni sešus gadus veca suņu dāma ar saviem ieradumiem un raksturu, Hipsija gaidīja gandrīz gadu, līdz atnāca cilvēks, kas vēlējās viņu adoptēt.
Taču Hipsijas mūža nelaimes ar to vēl nebija beigušās – pagāja nepilns gads, un Hipsija atkal atgriezās patversmē, jo viņas jaunajā ģimenē notika traģēdija: viņas saimniece gāja bojā zem vilciena. Turpat blakus bojā gājušās mirstīgajām atliekām, pavadiņā piesietu, atrada arī Hipsiju, kas brīnumainā kārtā bija palikusi dzīva... Diemžēl jaunās saimnieces ģimene suni paturēt nevēlējās un nodeva atpakaļ patversmē.
Tad Hipsiju savās mājās uzņēma paveca kundze, kura no sirds vēlējās dot sunītei pajumti uz visu atlikušo mūžu, taču tas izrādījās neiespējami, jo Hipsija nevēlējās dalīt saimnieces mīlestību ar otru mājas sunīti. Pēc vairāku mēnešu pūlēm abus suņus saradināt kopdzīvei Hipsija atkal atgriezās patversmē – nu jau gandrīz astoņus gadus veca un no likteņa sitieniem nogurusi suņu kundze...
Tieši tolaik patversme uzsāka adopcijas programmu uz Somiju, un viens no suņiem, kuram radās iespēja doties tālajā ceļā, bija tieši Hipsija. Jaunā ģimene veco dāmu uzņēma ar patiesu mīlestību un sirsnību, neraugoties uz to, ka drīz pēc tālā ceļojuma atklājās, ka Hipsija sirgst ar smagu, neārstējamu slimību un visu atlikušo mūžu viņai būs vajadzīga īpaša aprūpe un medikamenti. Tā Hipsija beidzot atrada savas īstās mājas, un atmaksā par to saviem cilvēkiem ar visu savu suņa uzticību.
Kādās lauku mājās Auces apkārtnē ilgu laiku nepietiekamā aprūpē un šausmīgos apstākļos pēc savas saimnieces nāves dzīvoja maza auguma suņuku ģimenīte – tētis Čombis, mamma Čiepiņa un meitiņa Čitiņa. Viņi pārtika no ēdiena atliekām (lai gan bieži vien nebija arī to), un no cilvēka, kura rokās bija nonākuši, saņēma tikai lamas un draudus nogalināt.
Pateicoties Auces Dzīvnieku aizsardzības biedrības pūlēm, visi trīs suņuki tika nogādāti patversmē "Dzīvnieku Draugs". Te izrādījās, ka Čombis ir varen svarīgs un bravurīgs suņuvīrs, kuram viss jāzina un jāpieskata, visur jāpiedalās. Savukārt Čiepiņa kā jau sievišķīga būtne, uzvedās daudz atturīgāk un smalkāk, turklāt dziļi viņas sirsniņā joprojām slēpās bažas, vai cilvēkiem vispār var uzticēties. Visgrūtāk klājās mazajai Čitiņai, kura pasaulē bija nākusi jau pēc saimnieces nāves un bija kļuvusi pavisam bailīga un neuzticīga, jo savā dažu mēnešu īsajā mūžiņā no cilvēka bija pieredzējusi tikai ļaunu.
Pirmais no visas ģimenītes mājup devās Čombis, kur, kā stāsta jaunie saimnieki, uzreiz sāka ieviest savus noteikumus, tāpēc pieņemts lēmums, ka puikam nekaitētu paskoloties pie suņu trenera. Vislabāk Čombim patīkot pastaigas mežā, jo pilsētā viņam bail no automašīnām, kuras viņš, kā jau īsts laucinieks, pirms tam īsti nebija iepazinis. Čombja saimnieki nevar vien nopriecāties par viņu!
Arī Čiepiņai un mazajai, bailīgajai Čitiņai klājas labi. Čitiņa jau ir saradusi ar savu jauno ģimeni un sadraudzējusies pat ar kaķi, kas nu kļuvis par viņas labāko rotaļbiedru. Lai gan Čitiņa vēl joprojām ir piesardzīga saskarsmē ar svešiniekiem, tomēr mēs ticam, ka kucēna dzīvesprieks ļaus sadziedēt cilvēka nežēlības cirstās brūces viņas mazajā dvēselītē, ļaujot atvērties un uzticēties lielajai pasaulei.
Skaistais suņu puika Džins bija viens no patversmes rūpju bērniem. Patversmē viņš nonāca vēl kucēna vecumā, taču jau ieguvis pilnīgu pārliecību, ka no cilvēkiem nekas labs nav sagaidāms. Nav zināms, kas un ko viņam bija nodarījis pāri, taču tas bija iespiedies suņa apziņā uz visiem laikiem, un ne ar kādām rūpēm un mīlestību neizdevās viņu pārliecināt par pretējo. Tā Džins izauga par iespaidīga izmēra suni ar grūtu raksturu, kas savas bailes no pasaules un cilvēkiem slēpa aiz agresijas maskas, īsta vai iedomāta apdraudējuma gadījumā vienmēr būdams gatavs aizstāvēt sevi visiem līdzekļiem – rējieniem, rūcieniem un, par nelaimi, arī ar zobiem.
Bija skaidrs, ka patversmes stresa pilnajos apstākļos suņu puikas raksturs var kļūt tikai vēl sliktāks, tāpēc Džins tika nodots „mājas aprūpē” patversmes brīvprātīgajai Kristīnei, cerot, ka dzīve ģimenē un apmācība, kāda patversmē nav iespējama, palīdzēs viņam tikt galā ar bailēm un neuzticēšanos.
Daļēji šīs cerības arī piepildījās – Džins no visas sirds pieķērās un iemīlēja savu pagaidu māju devēju un viņas ģimeni, un Kristīne ieguldīja milzīgu darbu, lai mazinātu viņa bailes un agresiju. Tomēr, pret savējiem mīļš un maigs, pret svešiniekiem suns joprojām bija un palika neuzticīgs un draudošs, un stresa situācijās viņa rīcība varēja būt neprognozējama. Tāpēc bija skaidrs, ka nodot Džinu adopcijai var tikai cilvēkiem ar lielu pieredzi un izpratni par suņu psiholoģiju, lai nepakļautu riskam gan jaunos saimniekus, gan pašu suni.
Pērnā gada rudenī patversmei radās iespēja dažus no „sarežģītajiem zvirbulēniem” nosūtīt uz dzīvnieku pansiju Vācijā, kas tieši specializējas darbā ar problēmsuņiem. Viens no ceļojuma kandidātiem bija arī Džins, tomēr galu galā tālais ceļš viņam izpalika, jo suņa pagaidu mamma Kristīne saprata, ka pēc tik ilga kopā pavadīta laika vairs nespēj no sava audzēkņa šķirties, un nolēma dot viņam īstās mājas. Patversmes kolektīvs par to no sirds priecājās un saka Kristīnei milzīgu „paldies!”, jo ir skaidrs, ka Džins ir nonācis vislabākajās mājās pie cilvēkiem, kas viņu mīl un saprot.
Nelielā auguma suņu puika Bims pirms nonākšanas patversmē zināja tikai dzīvi pie ķēdes. Bima saimnieki pārcēlās uz tuvējo pilsētiņu uz pastāvīgu dzīvi, bet Bimu kopā ar vēl vienu suņuku atstāja lauku mājās, piesietu govs ķēdē. Suncim pat nebija kakla siksnas - ap kaklu bija apmesta tās pašas ķēdes cilpa... Lieki piebilst, ka viņš savā piecu gadu mūžā ne reizi nebija ķemmēts vai mazgāts, un suņa melnbaltais kažociņš bija savēlies nenosakāmas krāsas netīrumu un blusu mudžeklī.
Patversmē Bimu sakopjot, atklājās, ka zem smirdošā mēslu kunkuļa, kas bija sakrājies suņukam zem astes, ir izveidojies bīstams iekaisums, iespējams, pat audzējs. Nekavējoties tika uzsākta ārstēšana, cerot, ka ļaunākā prognoze tomēr nepiepildīsies un suņuku izdosies atveseļot, jo īpaši tāpēc, ka Bimu jau nepacietīgi gaidīja viņa jaunā ģimene.
Par laimi, ārstēšana izrādījās veiksmīga, un jau pēc dažām nedēļām Bims varēja doties mājās. Tās atrodas Jūrmalā, un Bima lielākais prieks ir garās pastaigas gar jūru, kurās viņš dodas kopā ar savu saimnieci.
Miniatūrās čivavas jauktenītes Asjas liktenis kā ar prožektoru izgaismo „šķirnes” suņu nelegālā tirgus tumšās puses. Nepilnu gadu ilgajā mūžā Asja tika pārdota vismaz četras reizes – dažādu iemeslu pēc, taču ikviens no viņas „saimniekiem” vispirms vēlējies nopelnīt un tikai pēc tam domājis par pašu sunīti un viņas labsajūtu. Asjas pēdējā ģimene, atklājoties, ka bērnam (it kā) ir alerģija pret suņa spalvu, pārdeva viņu pirmajam cilvēkam, kas bija gatavs samaksāt prasīto summu, pat nepapūloties pārliecināties, vai šis cilvēks grib un spēj par suni parūpēties. Tāpēc notika tā, ka Asja nonāca uz ielas, kur pavadīja vairākas nedēļas, pārtiekot no ielas kaķiem pabērtās barības. Blusu apsēstu, ar slimām, iekaisušām actiņām, labsirdīgi cilvēki viņu notvēra un nogādāja patversmē, un tad tik sākās! Pēkšņi visi Asjas iepriekšējie saimnieki pieteica savas pretenzijas uz viņu, ieskaitot arī priekšpēdējos (bērna alerģija vairs nebija šķērslis) un pēdējo, kurš pat nebija papūlējies savu pazudušo suņuku meklēt un nemaz neslēpa, ka viņa mērķis ir atpelnīt par Asju samaksāto naudu ar kucēnu ražošanu.
Taču patversme šim riņķa dancim pielika punktu. Asja tika sterilizēta, un tajā pašā mirklī vairs nebija vajadzīga nevienam no tiem, kas iepriekš tik kaismi cīnījās par tiesībām uz viņu. Asjai tika arī veikta operācija slinkajām actiņām un izārstēta blusu radītā alerģija. Tagad Asja jau dzīvo jaunās mājās, pie cilvēka, kam viņa ir svarīga kā ģimenes loceklis un draugs, nevis naudas pelnīšanas līdzeklis.
