Vistas mūsdienās ir pasaulē visplašāk pārstāvētā putnu suga – vairāk nekā 50 miljardi vistu ik gadu tiek izmantoti gaļas un olu ražošanai. Šie putni ir dzīvās būtnes, kas visvairāk cieš no industriālās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas nežēlības, jo lielākoties tiek turēti apstākļos, kas nenodrošina pat visminimālākās fizioloģiskās vajadzības, par psiholoģisko komfortu pat nerunājot.

Savvaļā vistas ir aktīvi un sabiedriski putni, kas dzīvo nelielās ģimenes grupās ar stingru „knābāšanas” hierarhiju. Dienu šie putni pavada, meklējot barību, kašņājoties pa zemi, „vannojoties” smiltīs, lai attīrītu spalvas no taukiem, netīrumiem un parazītiem, perējot olas un aprūpējot cālēnus. Naktis savvaļas vistas pavada kokos, lai pasargātos no plēsējiem. Zinātnieki secinājuši, ka viens no spēcīgākajiem vistu instinktiem ir perēkļa veidošana un vajadzība pēc laktas, kas putniem rada drošības sajūtu.

Tikai atsevišķās bioloģiskās lauksaimniecības saimniecībās vistām tiek nodrošināti apstākļi, kas līdzīgi to dabiskajam dzīvesveidam – lielākā daļa no 50 miljardiem šo putnu tiek turēti intensīvās lauksaimniecības sistēmās, kur pret tām izturas kā pret ražošanas mašīnām, ieslēdzot tās šauros sprostos bez iespējas pakustēties vai milzīgā skaitā sablīvējot noslēgtās telpās. Netīrība, ievainojumi un stress palielina putnu uzņēmību pret infekcijām, tāpēc intensīvajā putnkopībā izmanto milzīgu daudzumu antibiotiku, lai pasargātos no epidēmijām, taču tas savukārt rada rezistenci pret antibiotikām, kas mūsdienās kļuvusi par būtisku sabiedrības veselības problēmu.

Gaļas cāļi: dzīvo ātri, mirsti jauns

Lielākā daļa no visiem lauksaimniecības dzīvniekiem ir tieši gaļas cāļi jeb broileri. Katru gadu Eiropas Savienībā tiek ražoti ap četri miljardi broileru, bet pasaulē - 44 miljardi gaļas cāļu. Vēl pagājušā gadsimta 50.gados vistas gaļa skaitījās delikatese, bet mūsdienās tas ir viens no lētākajiem gaļas produktiem. Tas panākts, palielinot gaļas cāļu augšanas ātrumu un pārblīvējot tos kūtīs, lai iespējami īsā laikā izaudzētu un nokautu iespējami vairāk putnu.

Dabiskos apstākļos vistas var nodzīvot sešus un vairāk gadus, bet intensīvajā lauksaimniecībā gaļas cāļa mūžs no izšķilšanās līdz nokaušanai ilgst vien sešas nedēļas. Tāpēc cāļiem jāaug ļoti ātri, bet vistām, no kurām iegūst cālēnus, jāizperē divreiz vairāk olu gadā nekā dabiskos apstākļos, tādejādi samazinot izmaksas.

Lai panāktu ātraudzību, vistas tiek speciāli selekcionētas, kā arī barotas ar koncentrētu barību. Gaļas cālēni aug divreiz ātrāk nekā dējējvistu cālēni, kas nozīmē, ka tie sasniedz kaušanas svaru ļoti ātri, līdz ar to gadā var izaudzēt vairāk cāļu. Taču ātraudzība rada būtiskas veselības problēmas. Straujā augšana palielina skābekļa patēriņu un paātrina vielmaiņu, bet putnu sirds un plaušas nespēj tam tikt līdzi. Tāpēc daudzi putni mirst no ascīta vai citām sirds slimībām. Savukārt papildus krūšu muskulatūra, no kuras tiek iegūta tā dēvētā „baltā gaļa”, padara putnu ķermeņa augšdaļu smagāku, bet kājas nespēj noturēt šo svaru. Trešdaļa vai pat vairāk gaļas cāļu cieš no klibuma un kāju deformācijas, rezultātā pārblīvētajās fermās gandrīz miljoniem cāļu mirst no slāpēm vai bada, jo nespēj staigāt un nokļūt pie ūdens un barības.

Badu cieš arī gaļas vistas, kuras izmanto vaislai. Lai ātraudzībai selekcionētos putnus varētu izmantot olu dēšanai, augšanas ātrums ir jāsamazina, pretējā gadījumā putni izaug pārāk lieli un mirst, nepaspējuši izdēt pietiekami daudz olu. Tāpēc vaislas gaļas vistas tiek barotas ar samazinātu daudzumu barības - ceturtdaļu līdz pusi no tā, kas parasti tiek dots gaļas cāļiem, un cieš hronisku badu līdz brīdim, kad ir sevi „atražojušas”, izdējot pietiekamu daudzumu olu un tiek nokautas.

Gaļas cāļus intensīvajā lauksaimniecībā tur noslēgtās telpās, kur putnu blīvums ir aptuveni 20 cālīši uz 1 kvadrātmetru telpas (Eiropas Savienībā – 19 cāļi uz vienu kvadrātmetru). Tas nozīmē, ka katram cālim atvēlētais grīdas laukums ir mazāks par A4 papīra lapu. Šādā saspiestībā vājākie vai slimie putni nevar piekļūt barībai un ūdenim, tiem nav nekādas iespējas atpūsties, par dabiskām uzvedības izpausmēm pat nerunājot. No mēsliem, kas, putniem augot, uzkrājas aizvien biezākā slānī, izdalās amonjaks, piepildot gaisu ar kaitīgiem izgarojumiem, kas ietekmē putnu elpošanas sistēmu, un radot uz putnu kājām un krūtīm sāpīgus apdegumus, ko nereti var redzēt pat veikalos gatavajā produkcijā. Kūtīs ar sliktu ventilāciju mūža pēdējās nedēļās cāļi cieš no pārblīvētības radīta karstuma un bieži mirst ar sirdstrieku.

Dējējvistas: mūža ieslodzījums

Dējējvistas tiek īpaši selekcionētas olu ieguvei – mūsdienās katra dējējvista izdēj aptuveni 300 olas gadā. Dabiskos apstākļos vistas perē tikai divas vai trīs reizes gadā, katrā perējumā vidēji ir ducis olu. Lai olu ražošana atmaksātos, vistām jādēj nepārtraukti, taču jau pēc 12 mēnešiem produktivitāte sāk samazināties, tāpēc lielākā daļa putnu šajā vecumā tiek nokauti. Dabiskos apstākļos vistas mūža ilgums ir seši un vairāk gadu.

Sprostu būri: dzīve uz puses A4 lapas

Intensīvajā lauksaimniecībā dējējvistas parasti tiek turētas tā dēvētajos sprostu būros. Lai gan Eiropas Savienībā šī turēšanas sistēma ir aizliegta kopš 2012.gada, daudzas dalībvalstis aizliegumu neievēro un aptuveni 3 miljardi dējējvistu Eiropā joprojām tiek turēti sprostu būros. 90% olu ASV un 60% olu vidēji pasaulē tiek iegūti no vistām, kas turētas sprostu būros.

Katrā sprostu būrī tiek turētas 10 vistas, un vidēji katrai vistai ir atvēlēta platība, kas pielīdzināma pusei no A4 formāta lapas. Būra augstums ir tik tikko pietiekams, lai putns varētu piecelties. Būrī nav ne perēkļa, ne laktas, ne smilšu „vannas”, tā grīda ir veidota no stiepļu pinuma, kas savaino putnu kājas. Tā kā vistām nav iespējams kašņāties un tādejādi nodeldēt nagus, nereti nagi apaug ap stieplēm un putns vairs nevar veikt pat tās minimālās kustības, ko pieļauj šaurais būris. Kustību trūkuma dēļ dējējvistas cieš no osteoporozes – to kauli kļūst trausli un viegli lūst. Saskaņā ar kādu pētījumu, vairāk nekā ceturtdaļa dējējvistu, kad beidzies to izmantošanas laiks, kautuvē nonāk ar neskaitāmiem kaulu lūzumiem.

Sprostu būri olu ražotnēs parasti ir izvietoti rindās vairākos stāvos. Katrā šādā sekcijā dzīvo desmitiem tūkstoši vistu, lielākajās fermās – pat simti tūkstoši putnu. Dējējvistas nekad neieelpo svaigu gaisu un neierauga saules gaismu, jo telpas, kurās tās pavada savu mūžu, tiek apgaismotas un ventilētas mākslīgi.

„Uzlabotie sprosti" un "grupu sprosti"

Kopš 2012.gadā stājās sprostu būru aizliegums Eiropas Savienībā, intensīvajiem olu ražotājiem ir pienākums nodrošināt dējējvistu turēšanu „uzlabotajos” sprostos. Lai gan šajos sprostos vistām ir vairāk vietas un tām ir pieejams perēklis, lakta un smilšu vanna, tomēr arī šie sprosti nenodrošina putnu labturību – tiem nav iespējams izvairīties no citu putnu „knābāšanas” instinkta, pakaiši nav pietiekamā daudzumā un arī smilšu peldes būra apstākļos nav iespējamas.

Eiropas Savienībā dējējvistas bieži tiek turētas arī tā dēvētajos „grupu sprostos”. Tajos vienkopus dzīvo 70 – 80 vistas un vienai vistai atvēlētā platība ir par 20% lielāka nekā sprostu būros. Putniem ir pieejamas nelielas atsevišķas telpas, kur tie var nošķirties no pārējiem būra iemītniekiem, kā arī perēkļi, pakaiši, laktas un ierīces nagu nodeldēšanai.

Cālēni

Olu ražotnēs ik gadu izšķiļas miljoniem cālēnu, un starp tiem ir arī gailēni, kuri industrijai ir lieki, jo nevar dēt olas. Olas, kas domātas perēšanai, tiek vairākos stāvos saliktas milzīgās kastēs, kur cālīši arī nāk pasaulē. Pēc izšķilšanās dzīvos cālēnus izgāž no kastēm uz konveijera lentes, kur tos kā nedzīvas lietas sašķiro. Gailēni tiek samalti dzīvi milzīgās gaļas mašīnās, bet vistiņas samestas kastēs, lai vēlāk ievietotu sprostu būros un liktu tām dēt olas līdz īsā mūža galam.

Cālēnu konveijers

 

Knābju apciršana

Dzīvodami nenormālajos apstākļos, gan gaļas cāļi, gan dējējvistas līdz asinīm saknābā pašas sevi un viena otru. Lai to novērstu, putniem bez anestēzijas ar tiek nocirsts knābja gals. Tā kā šī procedūra tiek veikta rūpnieciskā veidā un apjomā, nereti knābi apcērp neprecīzi, skarot dzīvos audus un nervus, tādēļ putns sāpju dēļ vairs nevar ne ēst, ne dzert un nomirst badā. Daudzi cāļi šīs procedūras laikā mirst no šoka, bet citi tiek ievainoti un pārpildītajās telpās neviena nepamanīti noasiņo līdz nāvei.

Kaušana

Arī īsā mūža pēdējās dienas un stundas gaļas cāļi pavada ciešanās. Sablīvētus krātiņos kravas furgonos tos ved uz kautuvēm, taču aptuveni 20 miljoni putnu Eiropas Savienībā vien galamērķi nesasniedz, jo mirst jau ceļā no ķeršanas un pārvešanas laikā gūtajiem ievainojumiem un stresa. Dzīvi palikušie kautuvēs tiek ar galvu uz leju aiz kājām piekārti pie slīdošās lentes āķiem, kas pie pilnas apziņas esošos putnus nogādā līdz īpašām vannām ar elektrizētu ūdeni. Putna galvai iegrimstot ūdenī, tas tiek apdullināts ar elektrisko triecienu, bet pēc tam cālim pārgriež rīkli. Šī metode nereti ir neefektīva, piemēram, ja putns paceļ galvu un elektrošoku nesaņem. Tādā gadījumā rīkle tiek pārgriezta dzīvam, pie samaņas esošam putnam.

Informācija sagatavota pēc Eurogroup for Animals un Compassion in World Farming materiāliem.