- Latviski
Liellopi dabiskos apstākļos dzīvo baros ar stingru hierarhiju un īpašām mājvietu teritorijām. Jaunie tēviņi veido nelielas grupas, vecie tēviņi ir vientuļnieki, izņemot vairošanās laiku. Ļoti svarīga liellopiem ir savstarpējā saziņa un attiecības grupā. Tie spēj atpazīt 60 – 70 savas sugas īpatņu, ar kuriem sazinās ar pozu, skaņas un redzes palīdzību. Teliņi zīž māti vismaz astoņus mēnešus un tos ar govi saista ciešas emocionālas un fiziskas saites. No mātes un citiem grupas locekļiem teliņš mācās svarīgākās dzīves gudrības. Liellopu mūža ilgums ir 15 - 20 gadi.
Intensīvajā lauksaimniecībā piena un gaļas lopkopības pamatā ir teļa nošķiršana no mātes un selekcija, lai panāktu pēc iespējas augstākus izslaukumus vai lielāku gaļas masu. Dažu piena un gaļas šķirņu liellopi tiek visu mūžu turēti telpās, šauros aizgaldos, ar īpašām ierīcēm ierobežojot to kustības. Lopu spēkbarība satur maz šķiedrvielu un ir nepiemērota govju kuņģim, tāpēc dzīvnieki cieš no paaugstināta skābuma izraisītām kuņģa slimībām un laminīta – sāpīgas kāju nagu saslimšanas.
Eiropas Savienībā piena ražošanai tiek turēti vairāk nekā 24 miljoni piena govju, galvenokārt melnraibās Holšteinas šķirnes govis.
Lai govis dotu pienu, pēc divu gadu vecuma sasniegšanas tās ik gadu tiek mākslīgi apsēklotas un laiž pasaulē teliņu, kurš pēc 24 stundām tiek atšķirts no mātes. Jau trīs mēnešus pēc dzemdībām govs tiek atkal apsēklota, lai turpinātu ražot pienu. Dabiskos apstākļos govis audzina un zīda teliņus līdz vismaz astoņu mēnešu vecumam, un mātei un mazulim ir ļoti ciešs fizisks un emocionāls kontakts. Pētījumos ir pierādīts, ka agrīnā teliņu atšķiršana rada govīm smagus emocionālus pārdzīvojumus.
Teliņus, galvenokārt bullīšus, lielākoties nogalina uzreiz pēc dzimšanas vai dažu nedēļu vecumā, jo tie laisti pasaulē tikai tāpēc, lai no to mātēm iegūtu vairāk piena. Izdzīvojušajiem teliņiem, no kuriem cer iegūt gaļas, piena vai vaislas lopus, daudzviet pasaulē apcērt astes, kastrē un iznīcina ragu aizmetņus bez pretsāpju līdzekļiem. Daudzas valstis dzīvos teļus arī eksportē, lai gan šādā vecumā tie vēl nespēj pār ciest ilgo un mokošo transportēšanu.
Kopš 1984.gada ir strauji pieauguši piena govju izslaukuma rādītāji –no 4940 līdz 6500 litriem gadā no govs. Vidēji viena govs dienā dod 22 litrus piena, taču no atsevišķām „rekordistēm” ASV tiek izslaukti pat 30 litri piena dienā. Dabiskos apstākļos, zīdot teliņu, govs dod tikai 3 – 4 litrus piena dienā.
Milzīgie izslaukumi panākti selekcijas ceļā, veidojot šķirnes, kuras dod aizvien vairāk piena, kā arī barojot dzīvniekus ar spēkbarību. Taču pārspīlētie izslaukumi, nedabiskais vairošanas cikls, kā arī sliktie turēšanas apstākļi un pakaišu nelietošana fermās rada govīm smagas hroniskas veselības problēmas, tostarp tādas slimības kā hipokalciēmija, mastīts, klibums un neauglība. Piemēram, 2003.gadā pētījumā 53 Lielbritānijas govju fermās konstatēts, ka 22% govju ir klibas (Whay, H.R., Main, D.C.J., Green, L.E., Webster, A.J.F. (2003). Assessment of the welfare of dairy cattle using animal- based measurements: direct observations and investigation of farm records. The Veterinary Record 153, 197-2002.) 30 – 60% piena govju cieš no mastīta – piena dziedzeru iekaisuma.
Piena govis dzīvo tikai 5 – 6 gadus, kas ir niecīgs laiks salīdzinot ar dabisko govju mūža ilgumu, kas var sasniegt 15 līdz 20 gadus. Kad govs vairs nespēj dot pietiekami daudz piena – parasti pēc 3 gadu ilgas izmantošanas - to nokauj gaļas ražošanai. Gandrīz visām nokautajām piena govīm tiek konstatēti veselības problēmu izraisīti fiziski bojājumi.
Gaļai audzētie liellopi jau mazuļu vecumā tiek pakļauti sāpīgām ķirurģiskām operācijām – kastrācijai un ragu aizmetņu izņemšanai, kas tiek veiktas bez pretsāpju līdzekļiem. Nereti dzīvniekiem amputē astes, bet degunā ievieto riņķus, lai dzīvnieku varētu savaldīt.
Pieaugušie gaļas liellopi bieži cieš no klibuma, kustību trūkuma, nepiemērotas barošanas un pārapdzīvotības iekštelpu turēšanas sistēmās.
Arī gaļas liellopi cieš no selektīvās audzēšanas galējībām. Beļģijas zilā govs radīta gēnu mutācijas rezultātā, kas izraisa „dubultmuskuļu” efektu. No šāda dzīvnieka var iegūt vairāk gaļas. Taču lielāks muskuļu daudzums nozīmē, ka arī teļš ir lielāks, bet iegurnis govij kļūst šaurāks. Tas apgrūtina dzemdības, tāpēc ķeizargrieziens šādu dzīvnieku ganāmpulkos ir ikdienišķa manipulācija - govis katru gadu katrās dzemdībās pārcieš smagu ķirurģisku iejaukšanos.
Teļa gaļas ieguvei Eiropas Savienībā ik gadu tiek nogalināti aptuveni seši miljoni teliņu. Galvenokārt tiek ražota tā dēvētā „baltā gaļa”, ko iegūst no teļiem vecumā līdz astoņiem mēnešiem, kas baroti ar zema dzelzs satura piena diētu. Lielākoties tie ir piena govju pēcnācēji, galvenokārt jaundzimušie bullīši.
Teliņus atšķir no mātes uzreiz pēc piedzimšanas un ievieto atsevišķās telpās. Daudzās pasaules valstīs joprojām ir atļauti teļu sprosti – šauri aizgaldi, kuros teļš nevar apgriezties, turklāt mazuļu galva tiek ieslēgta starp diviem metāla stieņiem, lai vēl papildus ierobežotu kustības.
Eiropas Savienībā šāda teļu turēšana ir aizliegta kopš 2007.gada, tāpēc Eiropas valstīs teļi līdz astoņu nedēļu vecumam tiek turēti atsevišķos aizgaldos, kur tie var kustēties un būt kontaktā ar citiem teļiem. Pēc tam tos tur grupās līdz 80 teļiem, bieži kūtīs ar koka redeļu grīdu, bez pakaišiem. Mēslaino un slideno grīdu dēļ teļiem ir grūti piecelties un apgulties, tie bieži savaino kājas un cieš no klibuma.
Teliņus baro ar barību, kuras pamatā ir piens. Tas tiek darīts, lai iegūtā gaļa būtu gaiša. Lai gan ES normatīvi nosaka, ka barībai jāsatur arī pietiekams daudzums šķiedrvielu un dzelzs, tomēr pētījumi liecina, ko noteiktais minimums ir nepietiekams. Nepiemērotā uztura dēļ teliņu gremošanas sistēma neattīstās un tie cieš no anēmijas, kas sagrauj imūnsistēmu, tāpēc teliņi ir novārguši, letarģiski un bieži slimo.
Pirms nokaušanas teļus bieži transportē simtiem kilometrus, lai nogādātu vietās, kur ir lielāks pieprasījums pēc teļa gaļas. Pētījumos pierādīts, ka transportēšana rada teliņiem milzīgu stresu un ciešanas. Ieslodzīti pārpildītās kravas kastēs bez iespējas apgulties un atpūsties, teļi brauciena laikā gūst savainojumus un zaudē lielu daļu svara. Teliņi arī nespēj regulēt savu ķermeņa temperatūru, tāpēc brauciena laikā bieži pārkarst vai pārsalst.
Informācija sagatavota pēc Eurogroup for Animals un Compassion in World Farming materiāliem.