- Latviski
Lauksaimniecībā tiek izmantoti ne tikai liellopi, cūkas un vistas, bet arī daudzi citi dzīvnieki – aitas, kazas, truši, zosis, pīles, tītari, paipalas, baloži un pat strausi un emu, no kuriem iegūst gaļu, olas, vilnu, ādu, spalvas, dūnas un citus produktus.
Vairāk nekā viens miljards aitu visā pasaulē tiek izmantotas lauksaimniecībā gaļas, piena un vilnas ieguvei.
Aitas ir samērā neaizsargātas pret plēsējiem, tāpēc tām piemīt medījuma psiholoģija un tās pēc dabas ir nervozas un bailīgas. Drošību aitas meklē barā – tās vienmēr turas cieši kopā, sekojot bara vadonim. Aitām ir izteikta „bēgšanas distance” – attālums, kuru tās cenšas ieturēt no potenciālā apdraudējuma, tostarp cilvēka vai ganu suņa. Jēri jau uzreiz pēc piedzimšanas ir patstāvīgi, taču veido spēcīgas saites ar māti. Māte un mazulis atpazīst viens otru pēc blējieniem.
Lielāko daļu aitu audzē ekstensīvi, turot tās nosacīti dabiskos apstākļos, ganībās. Tikai aptuveni 1% aitu tiek turētas intensīvās lauksaimniecības sistēmās. Tomēr arī aitkopībā ir novērojami trūkumi aitu labturībā, kas galvenokārt saistīti ar neārstnieciskām ķirurģiskām operācijām, kas tiek veiktas fermeru ērtībai, kāju slimībām, transportēšanu un turēšanu ganāmpulkos, kur nav iespējams parūpēties par katru dzīvnieku individuāli.
Tā kā lielajās saimniecībās aitas tiek turētas milzīgos ganāmpulkos, aitkopjiem ir grūti savlaicīgi pamanīt saslimušus vai novārgušus dzīvniekus, tāpēc daudzas aitas, jo īpaši jēri, iet bojā no slimībām un bada. Piemēram, Lielbritānijas aitu ganāmpulkos reizēm iet bojā pat 15% jēru. Ziemā un pavasarī no bada un vārguma mirst arī aitu mātes, kurām nepietiekamā uztura dēļ pietrūkst spēka iznēsāt mazuļus. Bieži tās piedzīvo abortus vai arī mazuļi piedzimst nedzīvi.
Lai vienkāršotu kopšanu un uzturēšanu, aitas bieži tiek pakļautas rutinētām neārstnieciskām ķirurģiskām operācijām. Visbiežāk tā ir kastrācija un astu amputācija. Abas šīs operācijas tiek veiktas jēriņiem bez atsāpināšanas, ķirurģiskā ceļā vai izmantojot karstu dzelzi, gumijas gredzenus vai spailes. „Gumijas gredzenu metode” nozīmē, ka ap orgānu, ko iecerēts amputēt, tiek aplikts ciešs gumijas gredzens, kas aptur asinsriti, kā rezultātā pēc laika aste vai dzimumorgāni atmirst un nokrīt. Zinātniski ir pierādīts, ka šī procedūra sagādā jēriem ilgstošas ciešanas. Nepieciešamību aitām amputēt astes fermeri pamato ar to, ka tādejādi vilnā ap anālo atveri nesakrājas mēsli un nerodas mušu un netīrības izraisītas infekcijas, tomēr pētījumos ir pierādīts, ka tādu pat efektu var panākt, vilnu zem astes regulāri apcērpot un mazgājot. Eiropas Lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzības konvencijas Pastāvīgā komiteja savos Ieteikumos attiecībā uz aitu audzēšanu atzinusi, ka gumijas gredzenu metodes izmatošana nav ieteicama, jo sagādā dzīvniekiem ciešanas.
Ar līdzīgu pamatojumu – aizsardzību no mušu radītām infekcijām mēslainajā vilnā – tiek pamatota arī nepieciešamība veikt ādas nodīrāšanu (mulesing). Eiropas Savienībā šī procedūra ir aizliegta, taču to plaši izmanto Austrālijā merīnaitām, ko audzē vilnas ieguvei. Šīs cietsirdīgās procedūras laikā aitām parasti bez anestēzijas tiek nodīrāta āda zem astes un ap anālo atveri.
Plaši izplatīti visā pasaulē ir dzīvu aitu un jēru tālie pārvadājumi. Piemēram, ik gadu 1,5 miljoni aitu un jēru no Ungārijas, Polijas, Rumānijas un Spānijas tiek vesti kaušanai uz Itāliju. Austrālija ik gadu eksportē miljoniem dzīvu aitu, kas tiek transportētas kravas kuģos. Visbiežāk aitas ved pārpildītos kravas furgonos un, lai gan Eiropas Savienības normatīvi paredz, ka transportēšanas laikā dzīvniekiem jānodrošina ūdeni, barību un atpūtu, taču šīs normas netiek ievērotas un dzīvnieki iet bojā no pārkaršanas, ievainojumiem, slāpēm un bada.
Gandrīz 1,2 miljardi trušu ik gadu tiek nokauti gaļas ieguvei visā pasaulē, vairāk nekā 40% - Ķīnā. Truši ir otrs biežāk sastopamais lauksaimniecības dzīvnieks Eiropas Savienībā – ik gadu tiek nokauti vairāk nekā 326 miljoni trušu, galvenokārt Itālijā, Spānijā un Francijā. Intensīvajā lauksaimniecībā trušus tur būros iekštelpās, kur tiem nav iespējas izpaust savu dabisko uzvedību. Eiropas Savienībā nav noteiktas vienotas trušu labturības prasības.
Truši ir pieradināti salīdzinoši nesen, tāpēc to instinktos un uzvedībā ir saglabājušās daudzas savvaļas dzīvnieku iezīmes. Brīvā dabā truši dzīvo ģimenes grupās, kas mīt plašās pazemes alu sistēmās, kur ierīkotas īpašas vietas gulēšanai un migas mazuļiem. Trušu ģimene kopīgiem spēkiem aizsargā savas alas pret plēsējiem un citiem iebrucējiem. Ļoti svarīga trušiem ir savstarpēja ieskāšanās, kas stiprina sociālās saites. Būdami iecienīts plēsēju medījums, truši ir kustīgi dzīvnieki ar asu ožu un perifēro redzi. Trusis var lēkt 70 centimetrus tālumā un 1 metru augstumā un skriet ar ātrumu 30 km/h. Lai pasargātos no plēsējiem, truši instinktīvi ik pa laikam aptupstas uz pakaļkājām un, saslējuši ausis, uzmanīgi vēro apkārtni.
Intensīvajā lauksaimniecībā trušus tur sprostu būros jeb šedos – parasti 500 – 1000 vaislas trusenes un 10 – 20 tūkstošus nobarojamo trušu. Jaunos trusēnus krātiņos parasti tur grupās, katram trusim atvēlot 450 – 600 kvadrātcentimetrus lielu platību – mazāku par A4 formāta lapu. Vienai pieaugušai trusenei parasti tiek atvēlēts 60 – 65 centimetrus garš, 40 – 48 centimetrus plats un 30 – 35 centimetrus augsts būris. Saspiesti šādā šaurībā, truši nevar izpaust savu dabisko instinktīvo uzvedību – skriet, lēkāt, piecelties pakaļkājās. Kustību trūkuma dēļ tie cieš no kaulu un muskuļu vājuma. Lai trusenes atnestos vienlaicīgi, tām tiek doti hormonu preparāti. 11 dienas pēc dzemdībām trušu mātes atkal mākslīgi apsēklo. Nepārtrauktā grūsnība un dzemdības novājina organismu, tāpēc trusenes bieži novājē un cieš no vielmaiņas problēmām.
Trušu būros parasti atrodas tikai ēdināšanas un dzirdināšanas ierīces, tāpēc tiem nav iespējas rotaļāties, meklēt barību, rakt alas un ierīkot migas. Gaļas truši cieš no saspiestības izraisītā stresa un agresijas, savukārt vaislas trusenes un truši, kurus tur pa vienam, izjūt mokošu sociālo kontaktu trūkumu. Garlaicības un stresa mākti, truši līdz asinīm nolaiza un grauž paši sevi, riņķo pa būri vai grauza stieples.
Trušu būri bieži ir veidoti no metāla stieplēm, tostarp arī grīda, uz kuras nav nekādu pakaišu. Tas ir ērtāk trušu audzētājiem, jo urīns un mēsli izbirst cauri režģim un būris nav jātīra. Taču truši uz stiepļu grīdas bieži savaino kājas, uz ķepu spilventiņiem veidojoties sāpīgām čūlām un iekaisumiem.
Trušu fermās ir vērojama ļoti augsta mirstība: 100 līdz 120% vaislas mātītes katru gadu iet bojā vai tiek izbrāķētas un aizstātas ar citām trusenēm, bet jauno trušu vidū mirstība sasniedz 15 – 30%. Tas notiek tāpēc, ka truši ir uzņēmīgi pret dažādām slimībām, un, turēti saspiestībā, bieži slimo ar elpceļu un gremošanas trakta infekcijām. Lai novērstu epidēmiju uzliesmojumus, truši tiek burtiski piepumpēti ar antibiotikām. Piemēram, kāds pētījums atklāja, ka 2010.gadā Francijā uz vienu kilogramu truša gaļas izlietots 7 reizes vairāk antibiotiku nekā viena kilograma vistas gaļas saražošanai un 5 reizes vairāk nekā 1 kilograma cūkas gaļas ieguvei.
“Foie gras” ir vardarbīgi pārbarotu zosu un pīļu aknu pastēte. Lai to ražotu, katram putnam kopš 12 nedēļu vecuma vairākas reizes dienā ar varu kaklā tiek iepumpēta graudu barība. Šis process bieži izraisa fiziskas traumas. Milzīgs pārtikas daudzums tiek iespiests putnu kuņģos, kā rezultātā to aknas palielinās 6–10 reizes, salīdzinot ar normālu izmēru.
Putnu milzīgās, deformētās aknas apgrūtina to kustības un elpošanu, kā arī izraisa citas veselības problēmas. Eiropas Savienībā veikti pētījumi rāda, ka vardarbīgā barošana izraisa nopietnus aknu bojājumus, rada putniem milzīgas sāpes un var novest pat pie nāves.
Šāds cietsirdīgs pārtikas produkta ieguves veids jau ir aizliegts daudzās ES valstīs - Vācijā, Austrijā, Dānijā, Somijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Polijā, Čehijā, Lielbritānijā, kā arī Izraēlā, Indijā un atsevišķos ASV štatos.
Informācija sagatavota pēc Eurogroup for Animals un Compassion in World Farming materiāliem.