- Latviski
Kas īsi ir zooloģiskie dārzi? Vieta, kur nebrīvē tiek saglabāti pēdējie strauji izmirstošo sugu eksemplāri, lai kaut kad nākotnē, kad cilvēks būs apstājies savā postīšanas kārē, mēģinātu tos atkal atdot dabiskajai videi? Vai arī vieta, kur mūsdienu urbānais cilvēks, kura izpratnē piens rodas tetrapakās, bet gaļa - lielveikalu vitrīnās, var uzzināt, kā izskatās citas dzīvas būtnes un iepazīt to savdabību, tā saglabājot saikni ar Māti Dabu? Vai galu galā tie ir tikai vēl viens no cilvēku izklaides veidiem – „aiziesim paskatīties uz ziloņiem”, kam maz sakara ar vēlmi izprast, aizsargāt un saglabāt?
Zoodārzu pastāvēšana visbiežāk tiek attaisnota tieši ar nepieciešamību aizsargāt un pavairot izmirstošās dzīvnieku sugas. Tā nenoliedzami ir svarīga misija, un nav apšaubāms arī tas, ka daudzas sugas sen jau būtu izzudušas no Zemes virsas, ja zooloģiskie dārzi nebūtu izveidojuši un saglabājuši vaislas grupas nebrīvē. Šķiet, vispazīstamākais šāda veida zooloģiskais dārzs ir leģendārā zoologa un dabas drauga Džeralda Darela izveidotais Džērsijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trests, kas atrodas Lielbritānijai piederošajā Džērsijas salā. Visas sugas, kas pārstāvētas šajā zoodārzā, vai nu dabā vairs nav sastopamas, vai arī atrodas uz izmiršanas robežas.
Taču daudzi apstākļi liecina, ka sugu saglabāšana ir tikai "vīģes lapa", ar ko tiek mēģināts aizsegt daudzu zooloģisko dārzu patieso seju – lielākā daļa zooloģisko dārzu nebūt nedarbojas sugu saglabāšanas labā. Saskaņā ar „The Born Free Foundation” (BFF) 2011.gada zoodārzu monitoringa datiem (EU Zoo Inquiry 2011), lielākā daļa Eiropas zoodārzos turēto dzīvnieku nav apdraudēto sugu pārstāvji, bet gan tādi, kas piesaista un interesē apmeklētājus. Tikai 13% Eiropas zvērudārzu dzīvnieku pieder Pasaules Sarkanajā grāmatā ierakstītajām sugām. Tāpat tikai salīdzinoši neliela daļa Eiropas zoodārzu piedalās sugu saglabāšanas programmās.
BFF monitorings arī atklāja, ka daudzos zooloģiskajos dārzos dzīvnieki tiek turēti sliktos vai pat ļoti sliktos apstākļos. Kritiku par apstākļiem zooloģiskajos dārzos šajā monitoringā izpelnījās arī Latvija. Saskaņā ar BFF aplēsēm, Eiropā kopumā ir vismaz 3000 zooloģisko dārzu, un tikai 8% no tiem ir Eiropas Zooloģisko dārzu un akvāriju asociācijas (EAZA) biedri. Monitoringā iesaistītajās 20 valstīs BFF identificēja vismaz 1000 zooloģiskos dārzus, galvenokārt dažādas nelielas privātās kolekcijas, kas darbojas puslegāli vai nelegāli, bez licencēm un stingras uzraudzības, par spīti tam, ka jau kopš 2002.gada ir spēkā ES „Zoodārzu direktīva”. Dzīvnieki šajos „mājas zoodārzos” bieži dzīvo ļoti sliktos apstākļos, šauros, nepiemērotos būros, vientulībā, nepareizi baroti un aprūpēti.
Nav arī noslēpums, ka savulaik tieši zooloģiskie dārzi un to pieprasījums pēc savvaļā ķertiem dzīvniekiem bija par iemeslu daudzu reto sugu nonākšanai uz izmiršanas sliekšņa. Par spīti starptautiskajām konvencijām un globālajiem savvaļas dzīvnieku tirdzniecības ierobežojumiem, arī mūsdienās zoodārzos nereti nonāk savvaļā ķerti dzīvnieki. Lielbritānijas Karaliskās dzīvnieku aizsardzības biedrības pētījumā 2002.gadā secināts, ka 70% zoodārzos dzīvojošo ziloņu ir ķerti savvaļā. Vēl 2003.gadā Lielbritānijas valdība deva atļauju tai piederošajā Tristana D’Akunjas salā izķert 146 pingvīnus. Tie, kuri izdzīvoja pēc nedēļu ilgā brauciena ar kuģi, tika pārdoti Āzijas zooloģiskajiem dārziem.
„EU Zoo Inquiry 2011” secinājumi:
Jaunākie pētījumi un zinātnes atziņas liek apšaubīt, vai zooloģiskie dārzi patiešām var kļūt par izmirstošo sugu „bankām”, kas ļautu tālā nākotnē atjaunot populācijas savvaļā. Vienā no pēdējiem pētījumiem noskaidrots, ka lielākā daļa populāro sugu dzīvnieku, kas tiek turēti Eiropas zooloģiskajos dārzos, ir tuvi radinieki un to „ģenētiskā integritāte” ir kļuvusi pavisam niecīga.
„Aspinall Foundation” sugu saglabāšanas ģenētiķa Paula O’Donohjū pētījums arī atklāja, ka daudzu zooloģisko dārzu dzīvnieku genofonds ir „piesārņots”, krustojot ar citām, radniecīgām sugām.
Piemēram, ar DNS analīzēm noskaidrots, ka visi 110 pašlaik nebrīvē dzīvojošie Āzijas lauvas cēlušies no deviņiem „ciltstēviem”. „Tas nozīmē, ka visi pašlaik dzīvie dzīvnieki ir ļoti tuvi radinieki – tuvāki nekā māsīcas un brālēni. Pārojot tik tuvi radnieciskus dzīvniekus, sekas var būt nedzīvi dzimuši mazuļi, ģenētiskas saslimšanas un kroplības un īsāks mūžs,” laikrakstam „The Sunday Times” skaidro pētnieks.
Eiropas zooloģiskajos dārzos tiek īstenotas simtiem apdraudēto dzīvnieku pavairošanas programmas. Lielākā daļa no tām izveidotas pirms 20 – 30 gadiem no nelielām populācijām, pieņemot, ka tajās esošie dzīvnieki nav radniecīgi. Taču mūsdienās pieejamie DNS testi ir atklājuši, ka bieži vien šie pieņēmumi ir bijuši maldīgi, radot bažas par šo saglabāšanas shēmu lietderību, secināts pētījumā.
O’Donohjū arī ģenētiski pārbaudīja Skotijas savvaļas kaķus – sugu, kas savvaļā ir gandrīz jau izmirusi, bet ir pārstāvēti vairākos Lielbritānijas zooloģiskajos dārzos. Pētījumā noskaidrojās, ka visi 60 pārbaudītie kaķi patiesībā pa pusei ir visparastākie mājas kaķi, jo to senči vēl nesenā pagātnē krustoti ar citām kaķu sugām. Tā kā savvaļā dzīvo vairs tikai pāris desmitu tīrasiņu Skotijas savvaļas kaķu, pētnieks prognozē, ka tie var izmirt burtiski dažu mēnešu laikā.
„Arī daudzu citu „ikonisko” sugu dzīvnieku ģenētiskā integritāte ir apšaubāma,” norāda Donohjū. Piemēram, Eiropas zooloģiskajos dārzos mītošie 200 Amūras leopardi ir pēcnācēji 13 lielajiem kaķiem, kuru pavairošana sākās pirms 45 gadiem. Diemžēl tie vairs nav tīrasiņu Amūras leopardi, jo kaut kad vairošanas programmā iesaistīts kādas citas leopardu sugas pārstāvis, kas nozīmē, ka Eiropas zoodārzos mītošie Amūras leopardi patiesībā ir parasti bezšķirnes kaķi, kuriem nav nekādas vērtības sugas saglabāšanā. Tā kā savvaļā atlicis pavisam neliels skaits Amūras leopardu, kuri, iespējams, arī ir sakrustojušies ar citām leopardu pasugām, suga ir pakļauta ļoti augstam izmiršanas riskam.
Pasaulē brīvā dabā dzīvo vairs tikai 400 lielāko savvaļas kaķu – Sibīrijas tīģeru. Tā kā to skaits ir tik niecīgs, savvaļas populācijā jau sākusies tuvradnieciska krustošanās. Daudzi dabā dzīvojošie tīģeri ir neauglīgi. Savukārt zoodārzos mītošie it kā Sibīrijas tīģeri nebūt nav tīršķirnes, jo viens no mūsdienu zoodārzu tīģeru populācijas ciltstēviem bija no kāda cirka atpirkts Sumatras un Sibīrijas tīģera jauktenis.
„Tie visi ir cēlušies no nelielām sākuma populācijām laikos, kad DNS testēšana vēl nebija pieejama un līdz ar to nebija iespējams noskaidrot šķirnes tīrību un radniecības pakāpi. Tagad mēs varam pārbaudīt to pēcnācējus, un ir kļuvis skaidrs, ka bieži vien cilvēki zoodārzos apjūsmo nevis „ikoniskus” dzīvniekus, bet gan jaukteņus, kuru nozīme sugu saglabāšanai ir pielīdzināma nullei,” secinājis ģenētiķis.
Visas pasaules sašutumu 2014.gadā izraisīja notikumi Kopenhāgenas zooloģiskajā dārzā, kur tika nogalināts un publiski izbarots lauvām jauns, pilnīgi vesels žirafu tēviņš, jo gēnu dēļ viņu nebija iespējams izmantot vaislai, tāpēc dzīvnieks kļuva nevajadzīgs. Vēlāk atklājās, ka līdzīgs liktenis bija paredzēts vēl vienam žirafu tēviņam citā Dānijas zoodārzā, lai atbrīvotu vietu sieviešu kārtas sugasmāsai, taču pēc skandāla lēmums tika mainīts un žirafu puisis tiks pārvests uz citu dzīvesvietu.
Daudzas starptautiskas dzīvnieku aizsardzības organizācijas un arī Dzīvnieku Drauga fonds, komentējot šos notikumus, uzsvēra, ka tie atklāj tikai „aisberga redzamo pusi”, jo veselu dzīvnieku nogalināšana un izbarošana citiem dzīvniekiem jeb tā dēvētā „vairot un nogalināt” (breed and cull) politika zooloģiskajos dārzos nav izņēmums, bet gan ierasta prakse – veids, kā risināt nebrīvē turēto savvaļas dzīvnieku „pārprodukcijas” un ģenētisko problēmu jautājumu.
Pēc skandāla ap Dānijas zooloģiskajiem dārziem Lielbritānijas raidorganizācija BBC nolēma noskaidrot, cik plaši „vairot un nogalināt” prakse ir izplatīta citos Eiropas zoodārzos, un vērsās Eiropas Zooloģisko dārzu un akvāriju asociācijā (EAZA), kas apvieno 345 Eiropas zvērudārzus. Visi šie zoodārzi piedalās aizsargājamo sugu saglabāšanas programmās, un visi dzīvnieki tajos tiek precīzi uzskaitīti – tiem ir sava „inventarizācijas grāmata”, kurā redzami dzimšanas dati, ģenētiskā „karte” un ziņas par nāvi un tās iemesliem.
Lai gan šie dati nav publiski pieejami un arī netiek īpaši analizēti, lai atsevišķi izdalītu nogalinātos „liekos” dzīvniekus, EAZA izpilddirektore Leslija Dikija raidorganizācijai pieļāvusi, ka Eiropas zoodārzos ik gadu „menedžmenta” nolūkos tiek nogalināti 3000 - 5000 dzīvnieku. „Tās ir mūsu aplēses par „menedžmenta nogalināšanu” zoodārzos, un šajos skaitļos ietilpst visi dzīvnieki, sākot ar kurkuļiem un beidzot ar žirafēm,” sacījusi EAZA amatpersona. Viņa uzskata, ka nogalināto lielo dzīvnieku – lauvu, tīģeru, lāču, žirafu – skaits sasniedz dažus simtus gadā.
Dikija arī atzinusi, ka „inventarizācijas grāmatu” padziļināta analīze neļautu noskaidrot precīzākus datus, jo bieži tajās norādīts tikai, ka dzīvnieks ir miris, nepaskaidrojot nāves cēloni. Lai gan zoodārziem ir dots norādījums skaidri norādīt nogalināšanas iemeslu, informācija mēdzot būt „kļūdaina” vai netiekot sniegta vispār, skaidrojusi amatpersona. Par to pārliecinājās arī BBC, izpētot atsevišķas publiski pieejamās „inventarizācijas grāmatas” – bieži vien tajās sniegta tikai norāde, ka dzīvnieks eitanazēts, nepaskaidrojot, kāpēc šāds lēmums pieņemts.
Lielbritānijas Dienvidaustrumu dabas parku izpilddirektors Saimons Tonge uzskata, ka šādu statistiku vispār nevajadzētu apkopot, jo tā rada sabiedrībai maldinošu priekšstatu par zooloģiskajiem dārziem. Viņš uzsver, ka no tūkstošiem eitanazēto dzīvnieku lielākā daļa ir „žurkas, peles vai kaut kas tamlīdzīgs”. „Ja mums kaut kādu iemeslu dēļ nāktos nogalināt vienu gorillu, tas izraisītu daudz lielāku sabiedrības rezonansi nekā 10 000 žurku nāve,” sacījis Tonge.
Turklāt, viņaprāt, ne vienmēr var skaidri definēt, kāda nogalināšana ierakstāma ailītē „menedžments”. „Iedomājieties, ka mums ir divi vienas sugas dzīvnieki. Abi ir saslimuši, taču ar ilgstošu un dārgu veterināro palīdzību tie varētu atgūt veselību. Viens no tiem nekad netiks izmantots pavairošanai, jo nav ģenētiski piemērots, bet otrs ir ļoti piemērots un svarīgs sugas turpināšanai. Tā kā mums trūkst naudas un laika, ko ieguldīt abu dzīvnieku ārstēšanā, mēs eitanazēsim ģenētiski mazāk nozīmīgo dzīvnieku. Vai tā būs veterinārā eitanāzija vai „menedžmenta” eitanāzija? Es patiešām nezinu. Es nezinu, kurā ailē „inventarizācijas grāmatā” to ierakstīt...” skaidrojis Tonge.
Savukārt nu jau bēdīgi slavenā Kopenhāgenas zooloģiskā dārza zinātniskais direktors Bengts Holsts norādījis: „Pirms 20 gadiem žirafes zoodārzos vienkārši nevairojās tik labi kā mūsdienās – tas ir iemesls, kāpēc tagad mums ir šādas problēmas.” „Mēs nevaram bezgalīgi paplašināt zoodārzu, tāpēc mums bija jādomā – ko darīt ar liekajiem dzīvniekiem. Un mēs pieņēmām lēmumu,” sacījis Holsts.
BBC noskaidroja, ka, iespējams, arī citās Eiropas sugu saglabāšanas programmās dzīvnieki vairojas ļoti labi – pārāk labi... EAZA Gadagrāmatā 2007/2008, kas ir pēdējais publiski pieejamais gadagrāmatas izlaidums, EAZA devusi skaidru norādi, ka „vairot un nogalināt” politika jāpiemēro vairākām sugām, piemēram, pundurnīlzirgiem. Dzīvnieku pārprodukcija ir problēma arī mērkaķu un babuīnu populācijai zoodārzos, norādīts gadagrāmatā.
Apkopojot iegūto informāciju, BBC secina, ka patiesais „zoodārzu menedžmenta” upuru skaits nav zināms un, iespējams, ir daudz augstāks nekā pēc EAZA aplēsēm, jo zoodārzi uzrāda neprecīzus datus, turklāt daudzi zvērudārzi nemaz nav EAZA biedri. Tāpat ir pamats domāt, ka nogalināto dzīvnieku skaits aizvien pieaug.
BBC secina, ka „menedžmenta” nogalināšana arī turpmāk būs zvērudārzu ikdiena, kamēr Eiropas zooloģiskie dārzi nepārņems ASV praksi izmantot kontracepciju, lai nepieļautu nevajadzīgu dzīvnieku nākšanu pasaulē.